 no-repeat top center #000000)
Stikls ir unikāls materiāls, kuru cilvēce pazīst un izmanto jau vairāk kā 5000 gadu. Tā ražošanas tehnoloģija ir nepārtraukti attīstījusies, un mūsdienās stikls ir kļuvis par būtisku ēku fasāžu sastāvdaļu. Pateicoties stiklam modernas ēkas interjers ir kļuvis plaši atvērts saules gaismai un apkārtējai ainavai, tanī pašā laikā nodrošinot telpās patīkamu klimatu, bet no ārpuses – lielisku ēkas izskatu.
Galvenās būvniecības stikla sastāvdaļas ir kvarca smiltis, soda un kaļķakmens, kam tiek pievienotas dažādas piedevas. Piemēram, nātrija un kālija oksīdi ļauj pazemināt kausēšanas temperatūru, bet alumīnija, kalcija un magnija oksīdi uzlabo stikla mehānisko izturību. Dažu metālu oksīdi piešķir stiklam vēlamo toni, piemēram, kobalta oksīds dod pelēko un zilo tonējumu, bet selēna oksīds – brūno tonējumu. Smilts sastāvā neizbēgami klātesošais dzelzs oksīds piešķir stiklam raksturīgo zaļgano toni, un lai iegūtu pilnīgi bezkrāsainu stiklu tiek izmantotas īpašas stikla formulas ar maksimāli samazinātiem dzelzs piemaisījumiem. Šāds stikls ir ievērojami dārgāks.
Stikla ražošanas procesā sastāvdaļu maisījums īpašā krāsnī tiek izkausēts 1550°C temperatūrā, tad balti kvēlojošā masa tiek vilkta pāri izkausētai alvai, pēc tam šī nebeidzamā stikla lenta tiek pakāpeniski dzesēta, un visbeidzot gatavais stikls tiek sagriezts loksnēs un salikts uz statnēm.
Stikla īpatsvars ir 2,5 g/m3, tātad viens kvadrātmetrs 1 mm bieza stikla sver 2,5 kg, bet 4 mm biezs stikls sver 10 kg/m2.
Stikls ir elastīgs materiāls – tas nezaudē savu formu pat pēc ilgstošas slodzes, tomēr no pārmērīgas slodzes tas var pēkšņi plīst. Gadījumos, kad nepieciešama paaugstināta izturība, tiek izmantots rūdīts stikls, kas ir 4 līdz 5 reizes izturīgāks par atlaidināto stiklu.
Stikls līdzīgi vairumam materiālu uzkarstot izplešas, bet atdziestot saraujas. Tā kā stiklam ir zema siltuma vadītspēja, tad zināmos apstākļos vienas stikla loksnes ietvaros var izveidoties liela temperatūru starpība, un nevienmērīgas izplešanās rezultātā stikls var saplīst. Tas ir tā sauktais termiskais stress, un tam pakļauti galvenokārt stikli ar augstu saules siltuma enerģijas adsorbciju, tātad stikli ar saules aizsardzības pārklājumiem, masā tonētie un ar plēvēm aplīmētie. Termiskā stresa risku veido faktori, kas veicina nevienmērīgu stikla loksnes sakaršanu vai kas apgrūtina sakarsēta stikla vienmērīgu dzesēšanu – uzlīmes, plēves, dažādi tiešā stikla tuvumā novietoti priekšmeti, piemēram, uz palodzes saliktas drēbes, spilveni. Termisko stresu var radīt ne tikai tiešo saules staru enerģija, bet arī spēcīgi gaisa sildītāji telpās, kas strauji sakarsē stikla redzamo virsmu, atstājot aukstas rāmja nosegtās stikla malas. Termiskam stresam nav pakļauti rūdītie un termiski stiprinātie stikli.